bija.lv

1940. gada 21. jūnijā Rīgā pašnāvību izdarīja ģenerālis Ludvigs Bolšteins – Latvijas Robežsargu brigādes komandieris un viens no Latvijas robežapsardzības izveidotājiem. Tas notika dažas dienas pēc PSRS okupācijas sākuma un apmēram stundu pēc viņa tikšanās ar jauniecelto iekšlietu ministru Vili Lāci. Nacionālā enciklopēdija norāda, ka viņš nošāvās savā darba kabinetā Iekšlietu ministrijā, zīmītē par iemeslu minot Latvijas neatkarības iznīcināšanu.

1922. gada 20. jūnijā Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Likumu par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu. Šis īsais, bet izšķirošais akts noteica, ka 15. februārī pieņemtā Satversme stāsies spēkā 1922. gada 7. novembrī pulksten 12.00, kad sanāks 1. Saeima; tas arī paredzēja pirmās Saeimas vēlēšanas 7.–8. oktobrī un Centrālās vēlēšanu komisijas izveidi.

1919. gadā – 19. jūnijā sākās Cēsu kauju izšķirošais otrais posms. Pie Cēsīm Igaunijas armija un tās operatīvajā pakļautībā esošās Ziemeļlatvijas brigādes daļas, tostarp 2. Cēsu kājnieku pulks, stājās pretī Andrieva Niedras valdībai pakļautajam Baltiešu landesvēram un Vācijas Dzelzsdivīzijai. Šī kauju fāze noslēdzās ar latviešu un igauņu uzvaru, Niedras valdības sabrukumu un Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības darbības atjaunošanu.

1940. gada 18. jūnijā Rīgā ieradās PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks Andrejs Višinskis – Staļina emisārs, kurš sāka veidot Latvijai uzspiestu marionešu valdību. Tas notika dienu pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā un bija viens no izšķirošajiem soļiem okupācijas legalizēšanas izrādē. Formāli Višinskis runāja ar Kārli Ulmani par valdības sastāvu, taču kandidāti jau bija saskaņoti padomju vēstniecības un specdienestu lokā.

1999. gada 17. jūnijā 7. Saeima ārkārtas sēdē ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu par Latvijas Valsts prezidenti. Pēc vairākām neveiksmīgām balsošanas kārtām par partiju kandidātiem par bezpartejisko psiholoģijas profesori un folkloras pētnieci no Kanādas nobalsoja 53 deputāti. Tā Latvija ieguva pirmo sievieti Valsts prezidenta amatā – politiķi, kuras prezidentūra vēlāk cieši saistījās ar Latvijas virzību uz NATO un Eiropas Savienību.

1940. gada 16. jūnijā PSRS izvirzīja Latvijai ultimātu – pieprasīja Kārļa Ulmaņa valdības atkāpšanos, Maskavai lojālas valdības izveidi un neierobežotu Sarkanās armijas papildu kontingenta ielaišanu valstī. Tajā pašā vakarā Ministru kabinets, militāri un diplomātiski izolētā situācijā, prasībām piekrita. Nākamajā rītā padomju karaspēks šķērsoja Latvijas robežu, un 16. jūnija lēmums kļuva par tiešu ievadu Latvijas okupācijai un aneksijai.